Mūsdienu izglītības paradokss
22. septembris, 2026 pl. 12:23,
Nav komentāru
Mēs šausmināmies par skolēnu zināšanu kritumu, ko uzrāda OECD īstenotais PISA pētījums. Taču vienlaikus jāuzdod neērts jautājums.
Izglītības un zinātnes ministrija: Kā tad esam to panākuši - tieši sekojot OECD vadlīnijām un “kompasam” par to, kas būs jāapgūst bērniem, un ko iemiesoja Skola2030 reformas, - kompetenču pieejas mērķis bija aktualizēt “kā”, nevis “ko” bērni mācās, saslēgt ar dzīvi un pievērst uzmanību sadarbības un “sociālo prasmju” apguvei, iekļaušanas politikai, - aizrāvušies par attieksmes un “vērtību” maiņu skolā un veco, “nevajadzīgo” zināšanu atmešanu, tika aizmirsts par pašām zināšanām, mācību līdzekļiem, mācību grāmatām un mācīšanas metodiku.
Šo rezultātu pieaugušie - izglītotie neesam radījuši paši, gadiem sekojot izglītības virzienam, kurā arvien lielāka uzmanība tika pievērsta tam, kā bērnam jājūtas, kad viņš mācās, bet arvien mazāk tam, ko viņš patiesībā iemācās? OECD izglītības redzējumā priekšplānā nonāca kompetences, sadarbība, pašvadīta mācīšanās, iekļaušana un labjūtība. Šīs idejas Latvijā iemiesoja arī Skola2030. To mērķis bija padarīt mācīšanos mūsdienīgāku un jēgpilnāku. Tomēr reformu gaitā pārāk bieži otrajā plānā palika pašas zināšanas, mācīšanas metodika, kvalitatīvas mācību grāmatas un skolotāja profesionālā loma.
Tagad OECD PISA pētījumā izglītības kvalitāti joprojām vērtē pēc lasītprasmes, matemātikas un dabaszinātņu zināšanām. Un mēs esam pārsteigti, ka rezultāti krītas. Labjūtība, sadarbība un sociālās prasmes ir svarīgas. Taču tās nevar aizstāt zināšanas. Bērns nevar kritiski domāt par to, ko viņš nav apguvis. Viņš nevar patstāvīgi vadīt savu mācīšanos, ja viņam vispirms nav izveidoti droši zināšanu pamati.
Arī mazo skolu slēgšanā redzama tā pati pretruna. Ar argumentu - dārgi!Jā izglītība ir dārga!! Mazā klasē skolotājs var pamanīt katru bērnu, pielāgot metodi viņa vecumam, uztverei un vajadzībām. Tomēr šādas skolas slēdz, jo tajās it kā neesot iespējams pietiekami attīstīt sadarbības prasmes. Bet sadarbība nerodas no noteikta bērnu skaita klasē. Tā rodas pārdomāti organizētā mācību procesā. Skola2030 kā projekts ir noslēdzies, bet bērnam izglītība nav projekts. Tā ir viņa dzīve un nākotne. Ja dokumentos reforma ir izpildīta, bet klasē tā nedod gaidīto rezultātu, to nevar uzskatīt par veiksmīgu. Ja vēlamies zināšanas, mums jāiegulda skolotājos, mācīšanas metodikā, mācību līdzekļos un iespējā strādāt ar katru bērnu.
Pirms mācām bērniem kritisko domāšanu, mums pašiem jāiemācās skaidri domāt, saskatīt cēloņus un sekas un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
IZGLĪTĪBA NAV PROJEKTS. TĀ IR PĒCTECĪBA PAAUDZĒM.