ILZE STOBOVA: POLITIKĀ SPĒKS IR UZVARĒT SAVU AUGSTPRĀTĪBU VALSTS INTERESĒS

Sarakstā Nr.8 ar kārtas numuru 8.

“Iestājos par ģimeni, izglītību, valsts izaugsmi.”

Saruna ar 14. Saeimas deputāti un 15. Saeimas deputāta kandidāti Rīgā Ilzi Stobovu, Izglītības un zinātnes ministra amata kandidāti no partijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, divu dēlu mammu un pedagoģi.

Esat viena no pieredzējušākajām un profesionālākajām politiķēm, ar dziļu politisko atmiņu, piedalījusies daudzu Latvijai būtisku pamatlikumu izstrādē. Esat bijusi klāt politikā, kad Latvija stājās Eiropas Savienībā un Latvijas normatīvie dokumenti bija jāsaskaņo ar ES prasībām, līdzdarbojusies sociālās drošības sistēmas ieviešanā. Esat strādājusi divu premjeru tuvumā, bijusi Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre. Ar ko mūsdienu politika atšķiras no tiem procesiem, kas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem?  

Politiskā kultūra ir mainījusies. Ja agrāk pretējus politiskos spēkus pārstāvošus politiķus varēja nosēdināt pie viena galda sarunā, lai meklētu labāko risinājumu, tad tagad atšķirīga viedokļa paudēji pat netiek sveicināti. Taču mēs katrs esam kādas sabiedrības grupas pārstāvji, un demokrātijā sabiedrība nekad nav bijusi viendabīga. Savstarpēja pieklājība ir izzudusi. Mums tolaik bija atšķirīgi redzējumi, bet tika saglabāta cilvēciskā cieņa. Necieņa pret konkrētu politiķi skar arī viņa pārstāvētos vēlētājus.  Mēs varam nepieņemt kādas sabiedrības grupas viedokli, bet nevaram to izslēgt, it kā neievērojot to, tas pārstātu eksistēt. Politikā spēja sarunāties ir gan spēks, gan cieņpilna māksla, kas prasa atteikties no augstprātības, liekot valsts un sabiedrības intereses pirmajā vietā. 

Agrāk politiķi strādāja uz lēmumu un likumu kvalitāti, tad šobrīd - uz to, lai skaļāk paustu savu sašutumu sociālos tīklos.

Deputāti tiek sadalīti - ja tu esi koalīcijā, tad esi “gudrs”. Netiek vērtēta ne pieredze, ne zināšanas, ne izglītība, bet vieta, no kurienes tu runā. Ja esi koalīcijā, automātiski kļūsti “gudrs”, ja esi opozīcijā - “dumjš”, neraugoties uz to, ka esi varējis vadīt nozari, uzņēmumus, dibināt partijas un būt augstskolu pasniedzējs. Mans kā opozīcijas deputātes loģiskais priekšlikums netiek atzīts par loģisku, bet pēc laika tiek pieņemts.

Piemērs ir jautājums, kā skolas reaģēs ārkārtas apstākļos. Kad to ierosināju kā opozīcijas deputāte, tad to noraidīja kā tādu, kas neesot likuma jautājums. Vai, kad vēlējos precizēt likumprojekta terminoloģiju, man atbildēja: “Par terminiem mēs nerunāsim.”

Ir tāds priekšstats, ka opozīcijas deputāti neko nevar ietekmēt. Līdz šim esat bijusi opozīcijas deputāte. Vai opozīcijas deputāti var ietekmēt likumprojektu pieņemšanu? Kā? It īpaši, ja daudzi cilvēki vispār netic, ka var kaut ko mainīt un uzskata, ka deputāti ir tikai butaforija. Varat to atspēkot? Ko var ietekmēt?

Nē, kāpēc? Mani priekšlikumi ir atbalstīti. Un viens ir ļoti neērtais priekšlikums - atcelt normu, ka parlamentārais sekretārs, kura mēneša alga 6804 eiro apmērā, vienlaicīgi var saņemt arī pašvaldības deputāta atalgojumu. Ņemot vērā, kam man ir parlamentārā sekretāra amatu pieredze, es pārzinu šī amata specifiku un pienākumus. Tie ir cilvēki, kuri ir starpnieki starp ministriju un parlamentu, kuri var pamatot ministrijas un ministra nostāju, aizstāvēt ministrijas pozīcijas. Taču daudzi no pašreizējiem parlamentārajiem sekretāriem pat nenāk uz Saeimas komisijām, kas ir viņu pienākums, pieslēdzas tām attālināti, nav sagatavojušies izskatāmajam jautājumam, bet saņem ievērojamu algu. 15 parlamentārie sekretāri izmaksā vairāk nekā miljons simts tūkstošus eiro gadā. Turklāt, ja amatus apvieno, jautājums paliek – kam viņi strādā – pašvaldībai vai ministrijai?  Abi skaitās pilnas slodzes darbi un vienlaicīgi darbojas atšķirīgās frontēs. Apvienojot abus amatus, alga ir lielāka par prezidenta algu, un vienlaikus šis cilvēks  var nebūt darbā un formāli pieslēgties attālināti abām sēdēm kaut vai reizē.  Tas rada pretrunu. Senāk nekas tāds nebija iedomājams.

Šobrīd sagatavošanā ir manis ierosinātais priekšlikums par tālmācību kā mācību formu ārkārtas apstākļiem.

Kāpēc partija LPV un kāpēc Šlesers?

Ainārs Šlesers ir plaša redzējuma un mēroga cilvēks, viņš Latviju redz nevis kā provinci, bet kā attīstītu valsti. Viņš runā par ekonomisko attīstību, labklājīgu valsti, kas daudzu sociālo jautājumu fonā mēdz pazust no darba kārtības. Kad partija veidojās, tā apvienoja tā laika aktīvākos un domājošākos cilvēkus ar enerģiju un vīziju.

Neviens politiķis viens nav cīnītājs, politikā vienmēr ir svarīgi kolēģi, ar kuriem strādāt kopā.

Mans kapitāls ir mans vārds un mana reputācija. Mani vēlētāji, kas mani atbalsta, investē nevis manā paklausībā, bet manā kompetencē un prognozējamībā.

Ko Jūs teiktu cilvēkam, kurš saka: valsts pārvaldi jeb tā dēvēto birokrātisko aparātu vajadzētu samazināt uz pusi?

Visbiežāk runa ir par sistēmas prasībām un pārspīlētu uzraugošo un kontrolējošo iestāžu darbu. Manurpāt, jautājumā par uzpūstu valsts pārvaldes aparātu problēma ir jāmeklē citur - sistēmiskos pārspīlējumos bez pozitīvas ietekmes uz sabiedrības dzīvi un ikdienu, un katru no mums. Vienkārši skaitliski samazinot ierēdņu skaitu, problēmas neatrisināsim. Vispirms ir precīzi jādefinē problēmas cēlonis.

Birokrātijas cēlonis ir nevis cilvēks, bet sistēmas, kuras cilvēki rada un pēc tam ir spiesti apkalpot. Problēma rodas, kad, pirms esam nodefinējuši īsto risināmo problēmu, jau esam uzradījuši jaunas procedūras un jaunus šķēršļus, jaunus ierobežojumus. IT rīki kļūst nevis par procesu atvieglotājiem un birokrātijas mazinātājiem, bet rada vēl lielāku birokrātiju, sistēmas dublējas un nesadarbojas, tiek radītas arvien jaunas normatīvās bāzes. Neesmu pret progresu, bet ikviena sistēma ir atkarīga no cilvēkfaktora. Pat MI nepalīdzēs, ja cilvēkiem pašiem nav intelekta un spriestspēju, spēja redzēt kopējo ainu, skaidri definēt procesus un problēmas.

Kurš īsti rada birokrātiju — politiķi, ierēdņi, juristi vai bailes uzņemties atbildību?

Ierēdņi jau reaģē tikai uz likumiem un normatīvajiem aktiem.

Kuru vienu birokrātisko prasību jūs pati rīt atceltu?

Izglītībā, būdama skolotāja, atceltu nevajadzīgas formulāru aizpildīšanas procedūras. Bet viena lieta, kas, manuprāt, patiešām atvieglotu dzīvi, būtu iedzīvotājiem automātiski saņemt no valsts pārmaksāto nodokļu summu par medicīnas un izglītības izdevumiem, aizpildot deklarāciju, nevis speciāli pieteikt šo atgriešanu. Jo iedzīvotājiem tā pienākas. Tas ne tikai vienkāršotu procesu, bet arī vairotu lojalitāti valstij.

Kāpēc valsts pārvaldei ir tik grūti pašai sevi reformēt?

Birokrātija veidojas no noteiktiem lēmumiem, ar kuriem jāsāk. Un lēmumi ir ministru kabineta un Saeimas atbildība. Savulaik visi iesaistītie rūpējās par to, lai Saeimā nonāk skaidri un saprotami, kvalitatīvi dokumenti, lai sarunas neizšķīstu sīkumos, lai process neieilgtu. Tagad Saeimā nonāk tādas kvalitātes dokumenti, it kā to sagatavotāju mērķis būtu, lai Saeima izlabo kļūdas un uzrāda nepilnības. Saeima ir kļuvusi par kļūdu labotāju. Agrāk nekas tāds nebija pieļaujams.

Valsts pārvaldei paraudzīties uz iespējam labot pašai sevi ir to pārstāvošo cilvēku profesionalitātes un redzējuma jautājums. Man, piemēram, ļoti patīk, kā strādā Valsts Kontrole, kā strādā Karīna Palkova kā tiesībsargs. Valsts Kontroles ziņojumos ir pamatoti rosinājumi, ko valstī var uzlabot, ja tikai tos uzklausītu un ņemtu vērā.  

Kontrole un uzraudzība ir pārspīlēta. Ar pašreizējās valsts varas pārstāvju īstenoto policejisko pieeju -  uzraudzību un sodīšanu - esam apdzēsuši cilvēkos dzirksteli, iniciatīvu. Valsts  pārvaldē un ierēdniecībā ilgstoši strādājošiem cilvēkiem ar politisko atmiņu, kuri pārzina procedūras, būtu jāuzticas, viņi labprāt sadarbojas un ir vērsti uz rezultātu, uz uzlabojumiem, taču viņus ne vienmēr uzklausa un ņem vērā, un viņi paši jau sākuši baidīties izrādīt iniciatīvu.  

Vēl viena problēma, ko vēlos izcelt, ir projektu modelis valsts pārvaldē. Kad mēs atteiksimies no valsts pārvaldes uzskatīšanas par laicīgu projektu, bet raudzīsimies uz to pēctecībā, uz ierēdniecību kā civildienestu. Vislielāko kaitējumu valsts pārvaldei rada īstermiņa projekti - līdz ar projektiem izzūd arī nauda, sasniegtais un cilvēki, kas pie tā strādāja. Piemērs ir Skola2030 – reforma kā projekts izjauca izglītības sistēmu, bet tas bija terminēts, nauda iztērēta, mērķi sasniegti, bet – kā tālāk? Atbilstošu mācību līdzekļu un mācību grāmatu nav, iekļaujošā izglītība realitātē nedarbojas, katrā skolā mācības notiek atšķirīgi – taču vērtējam visus pēc vienotiem centralizētiem eksāmeniem un brīnāmies, kāpēc ir tik slikti rezultāti. Projekts ir beidzies, sekas ir palikušas, un, protams, neviens par tām nav tiesīgs atbildēt – jo projekta mērķi, pēc definējuma, ir sasniegti.

Vēl gribas piebilst, ka bieži mēs nepamatoti neuzticamies saviem cilvēkiem, profesionāļiem, un pasludinām tos, kas nāk no ārzemēm, ar ārvalstīs gūtu izglītību, par vērtīgākiem. Taču viņi nezina mūsu apstākļus, mūsu valsts un kultūras specifiku. Gribētu sagaidīt laikus, kad sāksim uzticēties un ticēt pašu profesionāļiem, pārstāsim dot priekšroku ārzemju brīnumdariem un brīnumiem, noraidot savus labumus un atsakoties no tiem, cienīsim savu vēsturisko pēctecību, nevis fragmentāri pārņemsim citā vidē un kultūrā tapušas idejas, to saturu un ietekmi kopumā maz izprazdami.

Vai likumu kvalitāte ir vainojama tajā, ka Latvijā cilvēki netic likumiem un it īpaši uzņēmēji mēģina atrast robus sistēmā un to, kā likumus apiet?

Ir jāatceras, ka radošums un tirgus iekarošanas spēja ir uzņēmēju svarīgākās īpašības. Bez tā nebūs biznesa. Cilvēki mēdz kļūdaini piedēvēt krietnajam kareivim Šveikam frāzi “Tagad likums ir pieņemts, domāsim, kā to apiet”. Lai gan Šveiks to nav teicis, šis teiciens ir kļuvis par tautas folkloru, jo gadu desmitiem valsts pārvalde ir ražojusi brāķējamus likumus. Kad valsts rada regulējumu, kas nav saprātīgs, cilvēkiem nav izvēles – uzņēmējam ir jāizdzīvo, viņš ir atbildīgs par savu uzņēmumu, par darbiniekiem un viņu ģimenēm. Mans mērķis politikā ir panākt, lai likumi tiktu rakstīti loģiski un atbilstoši reālai dzīvei, tajos ir jābūt pēctecībai un paredzamībai, lai tie neradītu haosu valstī. Ja noteikumi būs skaidri, taisnīgi un prognozējami, nevienam nebūs jātērē laiks un radošā enerģija, lai domātu, kā tos apiet. Ne uzņēmējiem, ne skolotājiem, pat ne pašiem politiķiem un birokrātiem. Uz to būtu jātiecas.

Vai politika nav pārāk skarba un liekulīga vide sievietei? Vai jums nav jākļūst par "vīrieti uzvalkā", lai uztvertu nopietni?

Politikā nav dzimuma, tā ir profesionāla nodarbošanās. Viennozīmīgi piekrītu ka politika ir runas un sarunu māksla, un lielākais izaicinājums - un mans pamatprincips -  ir spēja nošķirt cilvēku kā personību no ieņemamā amata, no pārstāvētās politiskās pozīcijas. Mana pārliecība ir, ka nevis amats dara cilvēku nozīmīgu, bet viņa darbi padara amatu nozīmīgu. Amats šodien var būt, bet rīt var nebūt, taču tas manā uztverē nemazina cilvēka vērtību.

Uzmanību pievēršu saturam. Es spēju atzīt vērtīgo un cienījamo arī oponenta redzējumā un veikumā un pateikt to.  

Par uzvalku runājot, jāsaka, ka esmu uzaugusi starp cilvēkiem, kuriem sakopta āriene ir cieņas pret apkārtējiem cilvēkiem. Vectēvs pat sirmā vecumā no istabas izgāja uzvalkā, tāpat arī tēvs nēsāja uzvalku. Manā skatījumā vīrietim prasme nest uzvalku apliecina viņa gatavību vadīt, risināt, būt atbildīgam. Nevaru iedomāties, ka cilvēks, kurš nespēj saķemmēt matus un izgludināt bikses, kuram ir pilnīgi vienalga, kā viņš izskatās, var pieņemt atbildīgus lēmumus. Ja cilvēks nevar par sevi parūpēties - kā gan viņš varēs pieņemt lēmumus, kas ietekmē valsti un sabiedrību? Taču, no otras puses, ja vienīgi izskats ir svarīgs, tad tas jau ir otrs grāvis. Ir jābūt arī saturam. Sakopta āriene pauž cieņu pret tiem cilvēkiem, ar kuriem tiekamies.

Vai mums vajag vairāk sieviešu politikā? Es teiktu - tā nav dzimumu lomu spēle. Politika prasa zināšanas, prasmes, atbildību un rūpes par sabiedrību, par cilvēkiem. Politikā neviens jautājumu nerisina no pozīcijas “Es kā sieviete..” vai “Es kā vīrietis…” . Es risinu kā atbildīga un profesionāla politiķe. Mēs ņemam vērā to, uz ko attieksies lēmumi, nevis kas tos pieņēma.

Mans novērojums ir, ka cilvēki, kuriem ir ģimenes, uz valsts lēmumiem raugās citādi, jo tie tiešā veidā ietekmē viņu dzīvi, viņu bērnu nākotni. Tāpat ir ar cilvēkiem, kuriem ir savs uzņēmums un kurš ir atbildīgs par citu cilvēku un ģimeņu labklajību. Kamēr cilvēks ir atbildīgs tikai un vienīgi par sevi un savu labjūtību, viņš var skatīties uz politiskiem jautājumiem no statistikas, tabulu un ciparu modelēšanas viedokļa. Ja cilvēka vērtība ir ģimene, tad arī lēmumi būs vērsti uz to, lai šī zeme un valsts būtu ģimenēm.  

Jūs esat sarakstā Nr. 8 ar kārtas numuru nr. 8. Kā jūtaties ar šo dubulto atsoņieku?

Astotais saraksts un arī man pašai astotais numurs, viegli atcerēties. Taču ne jau numurs ir svarīgākais, bet tas, kā savu vēlētāju uzticību varu pārvērst darbos. Par savu vērtību uzskatu profesionalitāti, reputāciju un politisko kompetenci, ko vēlos likt lietā, lai kalpotu sabiedrībai un tās labklājībai.  

Jūsu rūpes ir mans darbs. Uzklausu, izprotu, rīkojos!

Ja atbalstāt saprātīgu politiku, ģimenes un izglītību, likumus un lēmumus, kas ved uz labklājīgu valsti, 3. oktobrī balsojiet par Sarakstu Nr. 8, Rīgas apgabalā, atzīmējot “+” nr. 8.